Roberts Beiden-Pouels piedzima Londonā 1857. gada 22. februārī. Ar armijas dzīvi viņš iepazinās jau ģimenē un skolā. No 1876.
gada dienēja britu armijā Indijā un Dienvidāfrikā. Tur viņš izcēlās izlūkošanā un sportā, vēlāk slepenajā dienestā. Pasaules slavu viņš
ieguva ar Mafekingas pilsētiņas aizstāvēšanu Būru kara laikā 1899. gadā. Būru karš (1899. -1902.g.) bija cīņas starp britu impēriju un
holandiešu kolonistu pēcnācējiem Dienvidāfrikā. Būru ielenktā pilsētiņā, lai atbrīvota nelielā angļu garnizona karavīrus no blakus
pienākumiem, Beidens-Pouels nodibināja zēnu kadetu korpusu, kas drosmīgi un varonīgi veica ziņnešu, novērotāju, signalizētāju,
sanitāru, u.tml. pienākumus. Mafekingas cīņu rezultātā Beidens-Pouels tika paaugstināts par ģenerālmajoru.
Sava jātnieku pulka vajadzībām Indijā Beidens-Pouels sarakstīja grāmatiņu "Padomi izlūkiem" (Aids to Scouting, 1899). Būru kara
beigu posmā Beidenam-Pouelam tika uzdots izveidot Dienvidāfrikas policiju. Tai viņš ieviesa jaunu kursu sistēmu, pamatā ņemot sav
grāmatiņu, kas balstījās uz pašiedvesmas izkopšanu, nevis uz aklu paklausību. Viņš ieviesa arī jauna tipa formas tērpu ar mīkstu apkakli,
izrotātu ar skautu zīmei līdzīgu motīvu. Galvassegai tika lietotas kovboju tipa plato malu cepures ar burtiem "BP". Šiem burtiem piedēvēja
nozīmi "Be prepared" (Esi vienmēr sagatavots- Arvien modrs).
Pēc Būru kara, atgriežoties Anglijā, Beiden-Pouels tika iecelts par kavalērijas ģenerālinspektoru, kas bija augstākais amats kavalērijā.
1904. gadā, pieņemot britu jaunatness organizācijas "Zēnu brigādes" gadskārtējo brigādi, Beiden-Pouels pieminēja brigādes
dibinātājam Viljamam Smitam (William A. Smith), ka brigādei derētu vairāk biedru un ka tie rastos, ja programmā būtu vairāk izvēles un
dzīvīguma. Beidenam-Pouelam tika lūgts šādu programmu izstrādāt.
Uzņemoties programmas izstrādāšanu, Beiden-Pouels apspriedās ar daudziem skolotājiem un jaunatnes vadītājiem. Pirms
programmas galīgas pabeigšanas viņš 1907. gada augustā Bransijas salā (Brownsea Island), sarīkoja izmēģinājuma nometni 20 zēniem,
kas nāca no dažādiem Londonas sabiedriskajiem slāņiem. Pēc tam Beiden-Pouels sarakstīja 6 burtnīcu sēriju ar nosaukumu "Scouting for
Boys" (Izlūkošana zēniem). Tās iznāca no 1908. gada 18. janvāra ik pa divām nedēļām, un bija dabūjamas visos kioskos. Latviskā
tulkojumā mēs to pazīstam kā "Skautisms zēniem".
Burtnīcas kļuva ļoti populāras, un zēni visās Anglijas malās sāka veidot savas "patruļas". Redzēdams, ka jaunatnei ir pēc tā
vajadzība, karalis Edvards VII lūdza Beidenu-Pouelu veidot jaunu jaunatnes organizāciju. 1908. gada beigās Anglijā bija jau 60 000
skautu. Vienlaicīgi veicot savus armijas pienākumus un veidojot skautus, darba slodze kļuva par lielu, un 1910. gadā Beidenam-Pouelam
bija jāizšķiras par vienu vai otru. Uz karaļa ieteikumu viņš izšķīrās par palikšanu pie skautiem, kuriem viņš kļuva pazīstams vienkārši kā
B.P. (izrunā: Bī-Pī).
Skautisma idejas izplatījās vēja ātrumā, un, sakot ar 1909. gadu, B.P. apmeklēja virkni dažādu valstu, popularizējot skautismu, kaut
sākumā tas bija domāts Anglijas vajadzbām. 1910. Gadā skautisms sasniedza arī carisko Krieviju. Pēc Pirmā Pasaules kara B.P. turpināja
dažādo valstu apciemošanu, Latvijā ciemojies 1933. gadā. Šajā sakaribā prezidents apbalvoja B.P. ar 1. šķiras Triju zvaigžņu ordeni.
Katoļu skautisma pamatlicējs bija franču jezuītu tēvs Žaks Sevīns (1882-1951). Sevīns vēl nebūdams priesteris skautismā
aktīvi sāka darboties 1913. gadā, kad vinš devās uz Angliju, lai iepazītos ar Beiden Pauelu un uzzinātu vairāk par BP 1907.
gadā radīto pedagogijas metodi. Sevīns un BP kļuva par labiem draugiem un viņu domas daudzos jautājumos sakrita. Sevīnu
uztrauca tas, ka Francijā skautisms Katoļu baznīcā attīstās nevienoti un nav vienas metodes skautismam baznīcā. Sevīns
skautismā saskatīja lietas, kuras būtu izskaužamas. Sākoties karam 1914. gadā Sevīns saņēma priestera svētības un devās uz
Beļģiju. Beļģijā 1917. gadā Sevīns uzrakstīja grāmatu „ Skautisms”. Sevīns arī izveidoja skautu pagrīdes organizāciju, jo
vācieši bija aizlieguši skautu organizācijai ,okupetajas teritorijās, darboties. Sevīnam darbojoties Beļģijā radās katoļu
skautisma metodika un pedogoģija.
Pēc kara atgriezies Francijā 1919. gadā Sevīns izveidoja pāris vienības pēc Beļģijā radīto parauga. 1921. gadā Sevīns
pievienojas priesterim Kornetam un viņi nodibina 1921. gadā organizāciju Francijas skauti, kurā apvienojās vairākas nelielas
katoļu skautu grupas. Sevīns izveidoja arī dziesmu krājumu, kura nosaukums ir „Nometnes un ceļa dziesmas”. Pats Sevīns bija
arī daudzu dziesmu autors, parakstoties Melnā lapsa (Sevīna totems).
1921. gadā Sevīns kļuva par Francijas skautu priekšnieku. 1922. gadā Sevīns kā vienkāršs dalībnieks piedalās Maklārena
izveidotajā vadītāju nometnē Gilvelā. Pēc gada Sevīns Francijā izveido Gilvelas nometnes franču analogu – Šaramandu.
Diemžēl pēc vadības spiediena 1924. gadā Sevīns ir spiests atkāpties no šefa amata. 1933. gadā Sevīnu vairs neiesaista
na 1924. gadā Sevīns ir spiests atkāpties no šefa amata. 1933. gadā Sevīnu vairs neiesaista
Francijas skautu aktivitātēs.
Beiden Pauels būdams kristietis, deists, bija ļoti priecīgs par to, ka viņa pedagoģija un ideāli tika ‘katoliskoti’.
Pēc Otrā pasaules kara radās nepieciešamība pēc skautisma, kas ne tikai darbotos savās valstīs, bet arī apvienotu vairāku
valstu gaidas un skautus un stiprinātu draudzību to starpā tādējādi cenšoties novērst iespējamu karu un naidu Eiropā. 1956.
gadā Ķelnē (Vācijā) tika izveidota Eiropas skautu un gaidu federācija, kas apvienotu katras valsts nacionālās asociācijas.
Federācija sevi definēja kā katolisku organizāciju, kuras pamatā būtu tēva Sevīna un Beiden Pauela metode. 1958. gadā
izveidojās pirmā federācijas dalībniece Francijas Eiropas gaidu un skautu asocijācija. No 1963. – 1965. gadam izveidojās
federācijas pamatnostādnes un noformējās statūti. Tai pašā laika posmā federācija izvēlējās Eiropas padomes karogu kā
starpatautiskās brālības simbolu Eiropas skautu federācijā (1985. gadā šo karogu izvēlējās arī Eiropas savienība). 1975. gadā
pāvests Pāvils VI atzīst, ka Eiropas skautu pedagoģija un darbība ir pelnījusi Baznīcas uzticību un atzinību. 1978. gadā
federācija apvienoja Francijas, Vācu katoļu, vācu luterāņu, Itālijas, Beļģijas Eiropas skautu organizācijas. Katras nacionālās
organizācijas nosaukumā ir Eiropas skauti.
No 1978. gada dalība organizācijā speciālā locekļa statusā kļuva iespējama ar protestantu un pareizticīgo skautu
organizācijām. 1982. gadā Francijā Šato Landon tiek izveidots Eiropas skautu federācijas centrālais birojs. 1984. gadā netālu
no Parīzes notiek pirmais Eirodžams, kas ir visu Eiropas gaidu un skautu salidojums. Astoņdesmito gadu beigās un
deviņdesmito gadu sākumā Eiropas skautu federācijai pievienojās Spānijas, Portugāles, Lietuvas, Ungārijas, Austrijas un
Rumānijas Eiropas skautu asociācijas. 1986. gadā Eiropas skautu federācija bija 50 tūkstoši dalībnieku.
Eiropas skautu federācija arī šodien ir augoša. Arī mūsu organizācija atrodas izveides statusā cerot iesaistīties Eiropas skautu
federācijā. 2002. gadā Eiropas skautu federācijā ir: Francijas, Spānijas, Portugāles, Polijas, Itālijas, Lietuvas, Beļģijas,
Holandes, Rumānijas, Šveices, Austrijas, Ungārijas, Rumānijas, Kanādas Beiden Pauela skautu, Albānijas, Vācijas katoļu un
protestantu asociācijas. Izveides stadijā ir organizācijas Latvijā, Baltkrievijā, Ukrainā, Igaunijā.